Nu kas tad tas? Rūsgani sarkanbrūns, zāģu skaidām pildītais lācis… Saka, ka esot Imanta Ziedoņa fonda Viegli draugs, kurš manifestē iedvesmas un jaunrades ideju. Nē, nu, tāds simpātisks! – par sevi nodomā Andrejs Upīts.
Katram jābūt savam pašapziņas līmenim pareizajā vietā. Patiesi jūtos svarīgs, jo vienkārši tāds esmu! Tādēļ es turpmāk rakstīšu blogu par Imanta Ziedoņa muzeja krājumu – idejas, stāstus, atmiņas, nedarbus - visu, kas piedzīvots, pieredzēts un iepazīts Murjāņos un citviet.
Pirmais stāsts par mani, protams! Viss sākās 1966. gadā Kabarda-Balkārijā (trobrīd Kabardiešu-Balkāru APSR), mūsdienu Krievijas teritorijā, kur norisinājās latviešu kultūras dienas. Mani kā dāvanu rakstnieks iegādājās savai dzīvesbiedrei, sieviņai Ausmai Kantānei. Viņa dzejniekam bija atklājusi, ka bērnībā viņai ļoti trūcis sava rotaļu lāča, tādēļ vietējā veikalā tiku pamanīts – liels, brūns, zāģu skaidām pildīts un ar rūcošu pavadmelodiju. Kļuvu par liktenīgo kolekcijas aizsācēju. Ceļot man vienmēr ir paticis, to daru bieži un piesardzīgi, jo, nu, vecums nenāk viens, mani draugi! Un iedomājieties vien – atceļā no Kabardijas mani negribēja pieņemt lidmašīnā!
Par to arī Imanta atmiņās par mani, Andreju Upīti: "Ar šo vislielāko lāci viss sākās, jo tas ir pirmais. Es viņai [Ausmai Kantānei] uzdāvināju šo lāci, Kabardā izņēmām no veikala skatloga. Un vedām šurp. Bet lidlaukā nepieņēma: viņi nevar to nolikt bagāžā. Un līdzi lidmašīnas salonā arī nevar paņemt, jo viņš aizņem daudz vietas. Es dabūju pirkt bērnu biļeti. Tad, kad mēs viņu nosēdinājām sēdvietā, visi kliedza, lai atbrīvo vietu, kur lāci biju iesēdinājis. Un tad mēs piespraudām biļeti viņam pie krūtīm – ka viņš tiešām ir pilnvarots tur sēdēt.
Un tagad laiku pa laikam, kad mums ir kādi ordeņi vai medaļas, mēs viņam svētku reizēs piespraužam tos ordeņus un medaļas pie krūtīm. Viņam tad viss labi izskatās. Un mēs viņu saucam par Andreju Upīti, jo daudziem lāčiem te ir vārdi.” [1]
Nostāsti vēsta, ka rakstnieks uz šo notikumu atsaucas latviešu tautā iemīļotā epifānijā Nekas, Tu neuztraucies!, kas vēsta par papildus sēdvietu, kas nopirkta cilvēka garam.
Es biju un esmu Murjāņu gariņš. Man ir daudz draugu, slavenu lāču, bet par tiem citreiz…
Ar cieņu,
Andrejs Upīts
P.S. Šie divi foto man ļoti mīļi, nesenākais ceļojums uz Londonu. Lidaparāti mūsdienās gan nedaudz modernāki nekā 1966. gadā…
[1] I. Ziedonis, A. Berķis. No Jāņiem līdz Murjāņiem. Rīga: Dienas Grāmata, 2013, 89.lpp.
